Ik pa laikam es domāju, ka tas tomēr ir ļoti savādi: aizrauties un lepoties ar lasīšanu. Tie ir vienkārši citi cilvēki, liela daļa no viņiem — ne visai psihiski / garīgi veseli; viņi dalās ar savām domām un fantāzijām, un mēs tam piešķiram augstāku statusu kā savai pieredzei. 4 atbildes
 |
Sanita Rībena (2020-09-05 16:19:50) |
Ik pa laikam es domāju, ka tas tomēr ir ļoti savādi: aizrauties un lepoties ar lasīšanu. Tie ir vienkārši citi cilvēki, liela daļa no viņiem — ne visai psihiski / garīgi veseli; viņi dalās ar savām domām un fantāzijām, un mēs tam piešķiram augstāku statusu kā savai pieredzei. | |
|
Sanita Rībena (2020-09-06 11:24:10) |
@ancetarvida :) Skaidrs, ka lasīšana veido daļu no mūsu pieredzes. Un tik pat skaidrs, ka pārāk lielas nozīmes piešķiršana kādam pieredzes gūšanas veidiem rada riskus. Piemēram, veicina disociēšanos, nereti mazina spēju iegūt nepastarpinātu pieredzi no “real life”, veido stereotipus, utt. | |
|
Sanita Rībena (2020-09-06 11:24:56) |
@ancetarvida (Piemēri ir par lasīšanu kā pieredzi) | |
 |
Edgars Prancāns (2020-09-06 14:30:50) |
@sanitaribena + vēl stāsts ir lineārs atšķirībā no spēlēm | |
|
Sanita Rībena (2020-09-06 15:45:22) |
Piemēram, Remarka varoņi sarežģītas situācijas “atrisina” piedzeroties, Selindžera tēli ir noslīkuši permanentā vainas apziņā, es pat negribu izteikties par krāšņo lubu literatūras žanru. Veselīgi? Nop. | |